Nesen jaunākā sadarbība starp McDonald's un Pokémon ir izraisījusi satraukumu. Un tikai pirms dažiem mēnešiem KFC "Da Duck" arī nebija krājumu. Kāds ir iemesls tam?
Šāda veida pārtikas piesaistes rotaļlieta tiek uzskatīta par sava veida "konfekšu rotaļlietu", un tagad pieaug "cukurotās rotaļlietas" popularitāte sociālajās platformās. "Pārtikas" un "spēles" statuss ir mainījies. Salīdzinot ar rotaļlietām, pārtika ir kļuvusi par “blakus ēdienu”.
Saskaņā ar Zhiyan Consulting publiskotajiem datiem Candy Rotaļlietu tirgus pēdējos gados ir stabili pieaugis. Starp tiem konfekšu rotaļlietu pārdošanas apjomi un pircēju skaits ievērojami palielinājās no 2017. līdz 2019. gadam, un lielākā daļa jauno patērētāju pēc 95. Viņi pievērš lielāku uzmanību uzkodu rotaļīgumam un jautrībai.
Ar paātrināto dzīves tempu konfekšu spēle var būt vispiemērotākais stresa mazināšanas līdzeklis jauniešiem un var stimulēt viņu radošumu.
Turklāt šī uzvedība, pērkot pārtiku un atdodot rotaļlietas, liek patērētājiem justies, ka viņi ir guvuši peļņu. Jaunieši vairākkārt piemin "rentablu", "praktisku" un "supervērtību". Kurš nevar iegādāties divas preces par vienu dolāru?
Bet ir arī diezgan daudz patērētāju, kuri pērk oficiālas drēbes dāvanām tikai tāpēc, ka viņiem ļoti patīk dāvana.
Mentalitātē, ka, ja viņi nokavēs šo vilni, vairs nebūs, daudzi patērētāji izlēmīgi izdarīs pasūtījumus. Galu galā nenoteiktība ir pārāk liela, un cilvēki parasti vairāk rūpējas par tūlītēju laimi, tāpēc viņi nevēlas palaist garām savu iecienīto.
Faktiski daudziem cilvēkiem ir "kolekcijas obsesīvi kompulsīvi traucējumi". Psiholoģijā ir teiciens: senatnē, lai izdzīvotu, cilvēkiem ir jāturpina savākt izdzīvošanas materiālus. Tātad cilvēka smadzenes ir attīstījušas stimulēšanas mehānismu: kolekcionēšana cilvēkiem radīs laimes un gandarījuma sajūtu. Pēc kolekcijas beigām šis gandarījums izzudīs, pamudinot jūs turpināt ieguldīt nākamajā kolekcijas kārtā.
Mūsdienās daudzi uzņēmumi pastāvīgi meklē laimīgu savienojuma punktu ar patērētājiem radošajās rotaļlietās un IP iedvesmā. Bet, turpinot laimi, mums jādomā vairāk: kā līdzsvarot “ēšanu” un “spēlēt”?
